Mūsdienās mēs rozmarīnu pazīstam, kā rūgteni aromātisku garšvielu, ko izmantojam, lai pagatavotu garšīgus Vidusjūras virtuves ēdienus.

Ķīmiķis un pētnieks Vilhelms Pelikans (1893 – 1981) ir to pētījis un aprakstījis savā darbā par ārstniecības augiem „Heilpflanzenkunde”.

Pētnieks savā grāmatā raksta: „Rozmarīns izskatās, kā maza eglīte. Tumši zaļās lapas, līdzīgas egļu skujām, sakļāvušās kopā. Tas var izaugt cilvēka augstumā, stalti un spēcīgi turoties zemē. Tikai īsu mirkli viņu caurvējo īsi pārejošais,- maigi lillā ziedu vālīšu laiks. Rozmarīna intensīvajā, uzmundrinošajā un ugunīgajā aromātā, saskatu lielu līdzību ar vīraka smaržu, ko lieto svētajos rituālos”.

Antroposofajā medicīnā tiek uzskatīts, ka rozmarīns veicina pozitīvu ietekmi uz indivīda „Ego”jeb „Es”. To vienkārši izskaidrot var, kad ķermenis jūtas siltumā un komfortabli - „savā ādā”, tam nav nepieciešama papildus enerģija cīnīties ar nepatīkamo aukstuma sajūtu, cilvēks izjūt labsajūtu un beidzot ir „pats par sevi”.

Senie Romieši un Grieķi vijuši vainagus saviem Dieviem no rozmarīna zariņiem. Ēģiptē, karaļu kapenēs, atrastas paliekas no svētā, vērtīgā un godā turētā rozmarīna. Bet dienvidu zemēs, pat vēl tagad, uz kāzām jaunajai sievai matus rotā ar rozmarīna zariņiem, kā laimīgas laulības un uzticības simbolu. Viduslaikos mūki, dziedinājuši klepu ar šo mūžzaļo ārstniecības augu. Senos laikos cilvēki nēsājuši ap kaklu apliktus maisiņus ar rozmarīnu, lai pasargātu sevi no mēra un dažādām infekcijām.

Mūsdienu tautas medicīnā to lieto kā līdzekli pret galvassāpēm, reimatismu, kā arī asinsrites uzlabošanai un mutes dobuma skalošanai.