Smaržām ir neatņemama un svarīga nozīme mūsu dzīvē. Katram ir savas iecienītās smaržas – parfīms, puķes, masāžas eļļa. Noteikta smarža raisa gan priecīgas, gan skumjas atmiņas. Savukārt Freids uzskatīja, ka dzīve pilsētas apstākļos mums atņēmusi daudzas brīnišķīgas smaržas, ko izstrāvo zeme, un ka tas daļēji vainojams neirožu biežuma pieaugumā. Vīraks un aromātiskās eļļas ir lietotas gadu tūkstošiem ne tikai kā parfīmi, bet arī reliģiskajos rituālos, pie tam senās kultūras tautas – ēģiptieši, grieķi, romieši, indieši, ķīnieši – aromātiskus augus lietoja arī ārstniecības nolūkos. Ar to palīdzību izvairījās no mēra, atgaiņājās no insektiem u.tml. Mūsdienās aromaterapijas speciālisti ir pārliecināti, ka viņu pielietotās vielas izlabo garastāvokli un sekmē labu veselību.
Kā aizsākās aromaterapija Pēc 1920. gada aromaterapija formāli kļuva par veselības kopšanas nozari. Tas notika pavisam negaidīti, kad franču ķīmiķis Renē Moriss Gatefoss, strādājot parfīmindustrijā, smagi apdedzināja roku. Vienīgais „ārstniecības līdzeklis”, kas viņam gadījās pie rokas, bija tīra lavandas eļļa, kurā viņš ātri iegrūda roku. Gatefosam par lielu pārsteigumu sāpes un apsārtums ātri pazuda, un viņš apgalvoja, ka apdegums esot sadzijis dažās stundās, neatstājot rētu. Ķīmiķis izskaidroja šo pārsteidzošo efektu ar lavandas eļļas ziedinošajām un antiseptiskajām īpašībām. Viņš pēc tam eksperimentēja ar daudzām citām eļļām un secināja, ka arī tām piemīt spēja dziedēt dažādas ādas kaites.
Kāds cits ārsts Žans Valnē (Francija) sāka izmantot aromātiskās eļļas ne tikai ādas kaišu ārstēšanai, bet arī citu organisma traucējumu, piemēram, baiļu sajūtas un bezmiega novēršanai. Valnē, kas bija armijas ķirurgs otrā pasaules kara laikā, ārstēja apdegumus un citas brūces ar krustnagliņu, timiāna un kumelīšu eļļām. Viņš konstatēja, ka dažas smaržas palīdz arī psihiatrijas jomā. Mūsdienās Francija joprojām ir smaržvielu ražošanas centrs, kas pazīstams ne tikai ar saviem slavenajiem parfīmiem, bet arī ar apmēram 40 ēteriskām eļļām.
Kas ir ēteriskās eļļas Šīs eļļas ir aromātiskas, ātri iztvaikojošas un viegli uzliesmojošas vielas, kas ekstrahētas no ziediem, saknēm, mizām, lapām, koku sveķiem, citronu un apelsīnu mizām. Atšķirībā no augu eļļām (olīveļļas, kukurūzas, saulespuķu eļļas u.c.) ēteriskās eļļas nav taukainas. Tām ir ūdeņaina konsistence ar dažādu viskozitāti. Pat visbiezākās ēteriskās eļļas, piemēram, sandala un pačulijas eļļas, nesatur tauku molekulas. Tās sastāv no sarežģītiem organisko vielu (skābju, aldehīnu, ketonu, terpēnu u.c.) maisījumiem. Piemēram, rožu ēteriskā eļļa satur apmēram 500 dažādu komponentu. Kaut arī ēteriskās eļļas nešķīst ūdenī (peld ūdenim pa virsu, jo tām ir mazāks blīvums kā ūdenim), tās labi šķīst taukainās eļļās, krēmos, spirtā un šādā šķīdinātā veidā tiek izmantotas masāžai. Lai šīs eļļas varētu izmantot ūdens peldēm, tās šķīdina jogurtā vai pienā.
Atšķirībā no mūsdienu zāļu tabletēm, pulveriem un preparātiem ēteriskās eļļas reti izraisa nelabvēlīgas blakusparādības (ar noteikumu, ka precīzi tiek ievērotas devas!). Bez tam ēteriskās eļļas palīdz sasniegt harmoniju un nostiprināt veselību, saglabāt mieru un līdzsvaru, tādēļ tradicionālo ārstēšanu var kombinēt kopā ar aromaterapiju. Šo dziedniecības sistēmu var izmantot arī, lai novērstu zāļu izraisītās blakusparādības. Tomēr, lietojot ēteriskās eļļas vienlaikus ar zālēm, jābūt ļoti uzmanīgiem, jo jāņem vērā to savstarpējā iedarbība.
Kā lieto ēteriskās eļļas? Ēteriskās eļļas izsmidzina gaisā un ieelpo, tās uzsūcas cauri ādai masāžas rezultātā, tās pielieto karstās vannās, izmanto karstu un aukstu komprešu veidā. Dažas no šīm eļļām pielieto arī iekšķīgi, bet tas ir riskanti, jo tās var būt toksiskas. Svarīgāko ēterisko eļļu sastāvā ir ogļūdeņraži un skābekļa savienojumi, ieskaitot alkoholus, ketonus un fenolus. Tie ir ekstrahēti koncentrētā veidā, bet tos var droši lietot, jo tie ir kombinēti ar citiem augiem vai balstproduktiem kā, piemēram, sojas un mandeļeļļu, vai atšķaidīti alkoholā.
Katra ēteriskā eļļa pēc speciālistu domām vai nu nomierina un atslābina, vai stimulē un uzmundrina. Tas notiek ķīmiskā ceļā, šīm vielām reaģējot ar hormoniem un enzīmiem, kad tās ir nonākušas asinsritē, vai psiholoģiski, pateicoties atmiņām, kuras tās izraisa, vai iedarbojoties fizioloģiski, ietekmējot cilvēka pulsu, asinsspiedienu u.t.t. Piemēram, krustnagliņas, rozmarīns, lavanda un piparmētra stimulē siekalu dziedzerus. Kampara un kalmju eļļas pozitīvi ietekmē sirdi un asinscirkulāciju. Citi aromātiskie līdzekļi iedarbojas uz limfātisko, endokrīno un urīnsistēmu. Lavandas un kadiķa eļļas darbojas antiseptiski un, lietojot uz ādas, tās var palīdzēt dažādu slimību ārstēšanā.
Šo eļļu dažādo iedarbības skaidrojumu saista ar to vidi, kas ietekmējuši šo augu ekstraktus – sauli, mēnesi, lietu un citiem faktoriem. Piemēram, arnika, kas palīdz mazināt sāpes sasitumu un sporta traumu gadījumos, nāk no augstiem kalnu apvidiem, kur ir spēcīga saule un tīrs gaiss. Šie faktori uzlabo pašsajūtu un veicina asinsriti. Turpretī olīveļļa, olīvām nogatavojoties Vidusjūras saules iespaidā, silda un nomierina.
Kā darbojas mūsu oža? Oža ir visjūtīgākā no visiem mūsu maņu orgāniem. Ja gaisā ir kāda smarža vai aromāts, tas aktivizē mūsu smaržas receptorus, kas atrodas deguna augšējās daļas gļotādā. Šie smalkie, matiņiem līdzīgie receptori, nolietojas un atjaunojas ik trīsdesmit dienās (jo vecāki mēs kļūstam, jo retāk šis process notiek). Aktivizētie receptori sūta nervu impulsus tieši uz smadzeņu limbisko sistēmu – vietu, kur atrodas atmiņas, emociju un seksuālās stimulācijas centri. Atkarībā no tā, kā mēs reaģējam uz konkrētu smaržu – ar mīlestību, dusmām, pastiprinātu dzimumtieksmi – tas iespaido arī mūsu sirdsdarbību, asinsspiedienu, elpošanu un, iespējams, arī mūsu imūnsistēmu. Lai gan ir maz pierādījumu, ka tam būtu ievērojama loma nopietnu slimību ārstēšanā, šo darbību kombinācijai nenoliedzami ir zināma ietekme uz noteiktas slimības vai funkcijas traucējumu gaitu. |